Perfektās dzīves neiroze

Foto: Unsplash

happywhispers_blogs_010.jpg

Foto: Jurica Koletić

"Dzīšanās pēc perfekcijas un vēlme būt labākam par citiem daudzus ir padarījusi nebaudāmi neirotiskus. Dažreiz šī perfekcijas neiroze ir slēpta un neapzināta, un pārbaudījums ar realitāti ir skarbs – gribas nolaist podā visu to par sevi uzburto pasaku."

Perfektās dzīves neiroze

Foto: Unsplash

Mūsdienu pasaulē, kurā dzīve ir kļuvusi tik publiska kā vēl nekad, justies un izskatīties labi ir teju pienākums. Tas viennozīmīgi ir stāvoklis, pēc kura tiecamies, kuru portretējam un piefiksējam neskaitāmos sociālo tīklu kontos, virtuālajās un saviesīgajās sarunās ar draugiem, paziņām un kolēģiem. Pat savai ģimenei mēs vēlamies uzburt allaž priecīgā un ar dzīvi apmierinātā cilvēka tēlu. Taču, cik daudz tajā visā ir patiesības, bet cik – uzspēles? Kurā brīdī saulainās #vissirlabi bildes un fasādes sāk slēpt mūsu mazās neperfekcijas, lielākas vai mazākas lažas, skumjas, sāpes un vilšanos?

Ir cilvēki, kuri par sevi radījuši tik pasakai līdzīgu priekšstatu: dzīve ir skaista, tā ir jābauda ik mirkli, ik dienu, es esmu laimīgs, veiksmīgs un izskatīgs, es esmu stilīgs, pieprasīts, informēts, inovatīvs. Es esmu pati vērtība! Iekāro mani un gribi būt kā es! Skaties, ielaiko un, jā… Vienā brīdī pieķer, ka salīdzini sevi ar šo perfekcijas iemiesojumu un sāc klusi kurnēt par to, kāpēc gan tavā dzīvē nav tikai sauleszaķīši un varavīksnes vien.

Arī man ir teikuši, ka mana dzīve – tāda, kādu to atspoguļoju publiski, izskatās pārāk rožaina. Vai tev patiešām viss ir kārtībā? Tu tiešām visu laiku esi laimīga? Tu esi tik stipra un pašpietiekama, tev jau nevienu nevajag! O, nē… Tā nepavisam nav taisnība. Lai arī mana attieksme pret dzīvi kā piedzīvojumu, kurā var gadīties visādi pavērsieni – gan patīkami un iepriecinoši, gan nervus kutinoši un līdz vēmienam šķebinoši, – ļoti palīdz skumju vai vājuma brīžos nepakrist tā, lai kādu laiku vispār nevarētu pieslieties kājās un turpināt ceļu bez kruķiem, arī es joprojām mēdzu aizķerties un paklupt, nobrāzt celīšus līdz asinīm un zilumiem, papinkšķēt turpat uz taciņas… Mēs visi esam tikai cilvēki. Būt ievainojamam, būt vājam ir OK. Tas ir normāli. No tā nav jākaunas un tas nav jāslēpj.

Dzīšanās pēc perfekcijas un vēlme būt labākam par kaimiņu (nereti – diemžēl arī par savu tuvāko…) daudzus ir padarījusi nebaudāmi neirotiskus. Dažreiz šī perfekcijas neiroze ir slēpta un neapzināta, un pārbaudījums ar realitāti ir skarbs – gribas nolaist podā visu to par sevi uzburto pasaku. Ja paveicas. Ja nepaveicas, dzīve pašapmānā turpinās un neapmierinātība ar sevi nemanot tiek projicēta uz citiem. Es viens tāds labs, gudrs, skaists un talantīgs. Visi pārējie ir muļķi un niekalbji, kuri neko nesaprot. Paši vainīgi, ka neprot dzīvot.

"Dzīšanās pēc perfekcijas un vēlme būt labākam par citiem daudzus ir padarījusi nebaudāmi neirotiskus. Dažreiz šī perfekcijas neiroze ir slēpta un neapzināta, un pārbaudījums ar realitāti ir skarbs – gribas nolaist podā visu to par sevi uzburto pasaku."
happywhispers_blogs_01.jpg

Foto: Jordan McQueen

"Kurā brīdī mēs aizliedzām sev izrādīt vājumu? Palūgt palīdzību vai padomu? Atļaut sev apstāties. Atpūsties. Aizvērt aiz sevis durvis un aiziet. Uz mežu izkliegties vai iekrist gultā izgulēties. Vienalga. Whatever works."
happywhispers_blogs_03.jpg

 

Bet, kurā brīdī par labsajūtas rādītāju kļuva samāksloti laimīga dzīve? Prasmīgi uzburta ilūzija? Kurā brīdī mēs aizliedzām sev izrādīt vājumu? Palūgt palīdzību vai padomu? Atļaut sev apstāties. Atpūsties. Aizvērt aiz sevis durvis un aiziet. Uz mežu izkliegties vai iekrist gultā izgulēties. Vienalga. Whatever works. Vienkārši atzīties sev – šodien, šeit un tagad, es jūtos slikti. Es salaidu dēlī. Man neizdevās. Esmu noguris būt stiprs. Man ir apnicis saņemties. Un ļaut sev izgaršot, kā ir, kad ir slikti. Nevis steigties tūdaļ paslaucīt zem paklāja nelabās izjūtas un izlikties, ka viss ir labi (katram mākonim ir zelta maliņa un tā tālāk). Ir jau arī! Bet ir brīži, kad visus šos gudros iedvesmotājus (droši vien mani tai skaitā) gribas vienkārši pasūtīt bekot, trīs mājas tālāk, ieskrieties un to visu vēl dubultā. Un tā arī vajag darīt. Tas ir mirklis, kad krīt maskas. Tik svarīgais brīdis, kad ieraugām savu patieso es – kailu un neaizsargātu. Ne-perfektu. Īstu. Dzīvu. Normālu.

Un šajā brīdī notiek brīnums. Ieraugot sevi tādu un no sirds PIEŅEMOT sevi tādu, satraukums sāk izplēnēt un asinīs pamazāk ieplūst miers. Nervi atlaiž. Krunkas pierē izstaisnojas. Gribās vispirms kārtīgi izraudāties, bet pēc tam – no sirds izsmieties. Gribās samīļot sevi un apskaut visu pasauli, jo saprotam, ka nekas tāds jau nav noticis. Debesis pār mums nav nogruvušas. Jebkas ir labojams un maināms. Tas vienkārši bija tāds mirklis, kad #vissirslikti, un tagad tas ir pārsprādzis kā ziepju burbulis.

"Kurā brīdī mēs aizliedzām sev izrādīt vājumu? Palūgt palīdzību vai padomu? Atļaut sev apstāties. Atpūsties. Aizvērt aiz sevis durvis un aiziet. Uz mežu izkliegties vai iekrist gultā izgulēties. Vienalga. Whatever works."
happywhispers_blogs_08.jpg

"Baudām labos laikus un neraizējamies par sliktajiem. Un, kad tie noķer mūs aiz astes un pieķēdē pie koka tumšā un mošķu pilnā mežā, apzināmies, ka agrāk vai vēlāk izlauzīsmies brīvībā un atkal skatīsim sauli un to sasodīto mākoņa zelta maliņu. Galvenais, saglabāt modrību un nepazaudēt saikni ar savu iekšējo Es."

Protams, dzīve mēdz piespēlēt arī pārbaudījumu seriālu, kurā šādi mirkļi virknējas viens aiz otra, veidojot ieilgušu ziepju operu. Vispirms bija draņķīgs rīts, pēc tam draņķīga diena, nelāga nedēļa, nepiedodami štruntīgs mēnesis, divi, trīs… Pusgads. Gads. Vairāki. Arī tā ir. Manā dzīvē šādi periodi ir mijušies ar priecīgākiem un labākiem, taču attīstība vienmēr notiek pa spirāli. Augšā. Lejā. Augšā. Lejā. Baudām labos laikus un neraizējamies par sliktajiem. Un, kad tie noķer mūs aiz astes un pieķēdē pie koka tumšā un mošķu pilnā mežā, apzināmies, ka agrāk vai vēlāk izlauzīsmies brīvībā un atkal skatīsim sauli un to sasodīto mākoņa zelta maliņu. Galvenais, saglabāt modrību un nepazaudēt saikni ar savu iekšējo Es. Ar to gudro, dievišķo balsi, kas izved mūs cauri visām likstām un nepatikšanām. Mēs ikviens to varam, lai cik dziļa būtu peļķe, kurā esam iekāpuši vai brutāli pakrituši uz mutes.

Un tas nav stāsts par būšanu stipram. Tas ir stāsts par būšanu ievainojamam. Savu reizi – vājam. Kāpēc mēs nosodām vai apsaucam bērnus, kad viņi pakrīt, sasitas un sāk raudāt? Īpaši kaunināti un kušināti tiek mazie puisēni… Jo zēni taču neraud un vīrieši ir mūžam stipri un neievainojami. Nevis apskaujam un noslaukām mazajam asaras, bet ieborējam, ka tas nav normāli – būt jūtīgam, būt dzīvam, būt īstam, būt patiesam. Un, vai pēcāk nebrīnāmies, ka attiecības ir samākslotas? Ka pietrūkst īstuma. Cilvēki izliekas par to, kas nav, spēlē spēlītes un netiek galā ar savu dzīvi. Rezultātā mums ir pilna pasaule izjukušu attiecību, izirušu ģimeņu un bērnu, kuri izaug uz sabrukušu māju drupām. Izliekoties, ka #vissirlabi. Viss ir kārtībā.

Var jau būt, ka tieši tāda skola šobrīd mums ir nepieciešama. Tomēr gribētos ticēt, ka, kaut mazlietiņ pacenšoties un izmainot savu attieksmi visupirms jau pret sevi, bet pēc tam – arī pret tuvākajiem un apkārtējiem, mēs varam dzīvot labākā pasaulē. Mēs varam veltīt vairāk enerģijas mīlestībai un savstarpējam atbalstam, un mazāk laika tērēt sāncensībai un samākslotam skaistumam. Mēs varam būt brīnišķīgi un vērtīgi, arī nebūdami perfekti. Tieši šeit arī sākas tā īstā sevis mīlestība un pieņemšana, kuru, teju kā svēto grālu, meklējam malu malās. Atslēdziņa ir mūsos pašos. Viss sākas ar sevi. Un, ja šodien ir tā diena, kad iekšēji viss ir uzsprādzis, vajag šim uzliesmojumam ļauties un sadegt. Mēs taču zinām, kas notiek ar Fēniksu un pelniem… 

"Baudām labos laikus un neraizējamies par sliktajiem. Un, kad tie noķer mūs aiz astes un pieķēdē pie koka tumšā un mošķu pilnā mežā, apzināmies, ka agrāk vai vēlāk izlauzīsmies brīvībā un atkal skatīsim sauli un to sasodīto mākoņa zelta maliņu. Galvenais, saglabāt modrību un nepazaudēt saikni ar savu iekšējo Es."

Komentāri

Vārds

E-pasts

WWW

Ziņa