Tieši ieskatīšanās acīs mirstīgumam palīdzēja man novērtēt savu dzīvību un laiku, kas man šeit, uz Zemes, ir dots. Tā vietā, lai skumji apcerētu iespējamo aiziešanu, pārfokusējos uz izdzīvošanu. Kāpēc es gribu vēl padzīvot? Ko vēlos vēl piedzīvot? Galu galā – ko varu darīt, lai eventuāli, kad patiešām pienāks laiks šķirties no manas laicīgās miesas, es savu dzīvi varētu nosaukt par izdevušos? Toreiz sniedzu daudz interviju medijiem kā “iedvesmojošā sieviete, kura uzvarējusi vēzi”, un kāds žurnāls virsrakstā ielika frāzi – Vēzis ir labākais, kas ar mani noticis. Tas varbūt izklausās pēc nekaunīgas koķetēšanas ar likteni, taču tieši tā man izdevās paskatīties uz visbriesmīgāko pieredzi manā dzīvē kā iespēju. Tas bija ļoti atbrīvojoši un kļuva par auglīgu augsni turpmākajai pašizaugsmei un transformācijai. 

Patinot filmu uz priekšu, pēc desmit jau aizraujošāk un laimīgāk nodzīvotiem gadiem, es atkal sēžu nu jau cita ārsta kabinetā un dzirdu tos pašus biedējošos vārdus – diemžēl tas ir vēzis. Man ir 44 gadi. Nesen esmu sastapusi savu mūža mīlestību. Kāds vēzis?! Mums taču visa dzīve vēl priekšā! Taču es vairs neaizmiegu un nemostos ar domām par nāvi. Esmu par desmit dzīves gadiem un vienu uzvarētu vēzi viedāka un, izdzirdēdama diagnozi, jau pašāvusi zem pēcpuses kritienu mīkstinošu pieredzes spilventiņu. Es joprojām nebaidos no nāves, taču, tāpat kā līdz šim, man negribas, ka meitai sāp, kaut viņai jau ir sešpadsmit. Es burtiski nupat, nupat esmu ielikusi vietā savas dzīves puzles trūkstošo gabaliņu un ievilkusi gaisu krūtīs kā laimīga sieviete. Man ir tik daudz plānu un vēl nerealizētu sapņu! Vēl negribu mirt. Vēlos vēl padzīvot.

Un es dzīvoju. Tomēr, iespējams, netipiski bieži savam vecumam domāju par novecošanu un nāvi. Jo itin nekas šajā dzīvē nav apsolīts. Mums nav itin nekādu garantiju – šodien mēs esam, taču rīt varam jau nebūt. Šīm pārdomām eļļu ugunī pielej karš Ukrainā, kas sākas pāris nedēļu pirms gaidāmās operācijas. Laiku, ko esmu izlēmusi pavadīt, kultivējot pārpasaulīgu iekšējo harmoniju, notriecu, truli skrollējot ziņu lenti un lūdzot Augstākos spēkus mūs pasaudzēt. Pēkšņi nāve ir visur, un tā šķiet tik netaisna un bezjēdzīga kā vēl nekad. 

Par laimi, liktenis mūs saudzē. Mēs turpinām mosties un aizmigt zem mierīgām debesīm, tik ļoti vairs nedomājot par karu. Mēs pat dodamies ceļojumos. Vasaras brīvdienās esam elegantā viesnīcā Alpu kalnos, kur katru vakaru restorānā baudām maltīti kopā ar desmitiem sirmgalvju, un es vēroju viņus kā aizgrābta. Gribētu iepazīties un pavaicāt, kā viņi uztver novecošanu un vai arī viņi domā par nāvi. Savu nāvi. Sava tuvākā nāvi. Vai nāve viņus satrauc?  

Katru dienu ejam kalnos, un ir brīži, kad mana sirds uz takas sažņaudzas nāves bailēs un soļi kļūst nedroši, jo kalni ir stāvi, augstums liels un taka šaura. Nē, mammīt mīļo, es negribu ripot lejā pa šo nogāzi un izbeigties ielejā ar pāršķeltu galvu! Negribu es vēl mirt! Vēl tik daudz ir jāredz un jāpiedzīvo! Es vēl neesmu gatava nāvei. Braucot mājup no kalniem, automašīnā klausāmies Pētera Kļavas lekcijas par miršanu, un es iekšēji smaidu, jo saprotu:  man patiesi nav bail no nāves. Taču, pirms šķiros no šī brīnišķīgā ķermeņa, es labprāt savai aiziešanai sagatavotos daudz labāk. 

Arī par to domāju – ka nāvei ir jāgatavojas. Vēl šopavasar, kad sēdēju slimnīcas gultā un gaidīju operāciju, biju diezgan pikta uz sevi, ka neesmu laikus izšķirojusi un sakārtojusi savu dokumentu kasti, kurā stāv gadiem krāti papīri: dažādi līgumi, rēķini, apliecinājumi un vēl zina kas. Par pārējo mantību īpaši neuztraucos – aiz manis nepaliktu nekas tāds, ar ko tuviniekiem būtu pārlieku jānoņemas. Arvien vieglāk šķiros no lietām, kas man vairs nav vajadzīgas, un nepieturu neko nebaltām dienām. 

Pārbraukusi no kalniem, lasu zviedru mākslinieces Margaretas Magnusones grāmatu The Gentle Art Of Swedish Death Cleaning – par mērķtiecīgu un pārdomātu atbrīvošanos no dzīves laikā uzkrātās mantības, lai tuviniekiem pēc tavas nāves nebūtu jālauza galva, ko ar visu mantoto tagad darīt. Tas vairs nav stāsts par Marijas Kondo kārtības maģiju, kad iemācies pareizi sarullēt zeķes un paturēt tikai to, kas rada prieku. Taču tieši tāpat, kā japānietes Kondo sakārtotā māja sakārto prātu, zviedru pirmsnāves tīrīšana palīdz pieņemt domu par savu mirstīgumu un eventuālo aiziešanu viņsaulē. Lasot, cik mierīgi šī kundze runā par savu pirmsnāves tīrīšanu jeb atbrīvošanos no mantu kalniem, uz ko pamudinājusi attālāku radinieku un mīļotā vīra nāves, lūpu kaktiņos nevilšus iezogas smaids. Es līdz kaulam apzinos – katra nodzīvotā diena ir gatavošanās nāvei. Un tā var būt apzināta un jēgpilna. 

Jaunas dzīvības ienākšanai pasaulē lielākoties ļoti gatavojamies un bērniņa piedzimšanu  svinam. Jaunajiem vecākiem ir kursi, lekcijas un dažādas praktiskās mācības, kas veido zināmu priekšstatu par to, ko nozīmē piedzimšana. Taču nāve jeb fiziskās dzīvības beigas mūsu kultūrā saistās ar skumjām un sērām, turklāt bez skaidra un vienota priekšstata par to, kas tad īsti notiek pēc nāves.  

Staigājot pa skaistajām Alpu kalnu takām un izgaršojot burtiski katru tur pavadīto mirkli, ar dzīvesbiedru pārrunājam, ka gribētu, lai mūsu miesas pēc nāves kremē un pelnus izkaisa kādā skaistā vietā Alpos. Mēs negribam bēres, kurās visi ir bēdīgi, un negribam, lai mūsu satrūdējušos ķermeņus aprok zemē. Jo mēs zinām, ka nāve ir tikai mūsu fiziskā ķemeņa izbeigšanās, taču mēs paši esam mūžīgi. Bet tā jau ir cita saruna.