Kad aprīļa vidū rakstīju šo ierakstu bloga vecajā versijā, bija svētdiena ar skaistām, zilām debesīm, un koku galotnēs varēja manīt pirmo pavasara zaļumu. Vēl drusciņ, drusciņ un lielais pumpuru sprādziens būs klāt. 

Todien apsēdos uzrakstīt, lai pateiktu mīļu paldies visiem, kuri gan privāti, gan blogā un sociālajos tīklos sūtīja savus laba vēlējumus, gaišās domas un turēja īkšķus par manu meitu, kas atradās slimnīcā. Es tik ilgi biju nēsājusi sevī pārdzīvojumu par to, ka nevaru palīdzēt savam bērnam justies labāk, ka saņemt tik lielu atbalstu kā pazīstamiem, tā nepazīstamiem grūtā brīdī bija negaidīti forši. Riktīgi forši patiesībā. 

Daudzi man atgādināja, kāpēc vispār kādreiz lasījāt HappyWhispers.lv, ļaujot atcerēties, kas bloga veidošanā bija visforšākais – iedvesmot vēl kādu nepadoties grūtā brīdī, iedrošināt pārmaiņām, pamudināt rīkoties. (Tāpēc pa vasaru aizkadrā pastrādāju, lai taptu jaunā bloga versija, kādu to redzat šobrīd). 

Laikā, ko pavasarī pavadīju bērnu slimnīcā, pieredzēju diezgan jaudīgu iekšējo restartu. Visas krīzes ir brīnišķīga iespēja uztaisīt savas dzīves auditu un saprast, ko gribi mainīt, kas tavā dzīvē strādā, kas ne. Ko esi sen gribējis izdarīt, bet neesi. Kas traucē piedzīvot to, ko gribi.

Vēl milzīgs bonuss ir atbrīvošanās no visa liekā. Pa kārtai vien lobās nost traucējošas pārliecības, dziļi iesakņojušies uzskati un tamlīdzīga figņa, kas pašam nemanot, atkal izlaidusi saknes. Labajos laikos diemžēl iepriekš gūtās mācības mēdz piemirsties. Apziņa iemieg un mēs pat nepamanām, kā atkal esam kļuvuši par ņerkstētājiem, upurīšiem utt. Mēs mēdzam piemirst, ka esam paši savas dzīves radītāji. 

Jebkura krīze nāk komplektā ar iekšēju revolūciju, kas pieprasa pārmaiņas – lai turpmāk dzīvotu foršāk un baudpilnāk. Krīze piešķiļ drosmi rīkoties. Riskēt, ja nepieciešams. Es joprojām ticu, ka visas pārmaiņas ir uz labu, pat ja krīzes brīdī tā nepavisam neliekas. Vēlreiz pārliecinos, ka krīze nav brīdis, kad salūzt. Tas ir laiks, kad izplest spārnus un atsperties jaunam lidojumam. Pretim laimīgākai sev.

Jā, pagājušais gads mani saulauza. Ieilgusī neziņa par meitas veselību bija tik mokoša, ka vienā brīdī iekšējais kompass sāka griezties pretējā virzienā. Taču tās dienas, ko meita atradās intensīvajā terapijā, bija baigais wake up call. Vēlreiz. Savulaik līdzīgi bija ar manis pašas slimību, kas deva startu šim blogam un manai pārdzimšanai jaunā kvalitātē.