"Vēlējos pateikties Tev, dzīvei un brīnišķīgajām nejaušībām, kas palīdz saredzēt, ka pasaulē ir līdzīgi domājoši cilvēki, kam ir drosme, spēks (arī savā vājumā), un kas sniedz iedvesmu un mierinājumu arī citiem. Cik jauki šajā personisko pārdomu un nedrošības laikā lasīt, ka esi Tu un citi cilvēki, kam ir bijusi iespēja un nepieciešamība, kādam vairāk vai mazāk sāpīgs sitiens no dzīves, kas tomēr ir ļāvis izrauties no žurku skrējiena, apstāties un mēģināt saprast sevi un pasauli.

Lasot par Tevi un citām drosmīgām sievietēm gūstu vēl vienu apstiprinājumu, ka arī man vienkārši ir tiesības joprojām nezināt, ko es darīšu, “kad izaugšu liela”. Ka ir pieņemami apstāties, lai atjēgtos un sevi sakārtotu. Ka ir kaut kas vairāk par žurku skrējienu un pelnīšanu pensijai vai jaunam dīvānam, par viesību sarunām, kurš veļas pulveris labāks. Un, ka es to drīkstu darīt – apstāties, domāt un darīt savas lietas; ka man nevienam nav jāattaisnojas par savām izvēlem, un, kā Tu saki, nav sevi tik daudz jātiesā. Mēģinu mīlēt dzīvi un būt pateicīga par visu, kas man ir dots. Paldies Tev par dalīšanos savā pieredzē – tas ir svarīgi citiem! Ir tik grūti izrauties no pasaules un sabiedrības noteiktā rāmja, sistēmas un netikt par to sodītam.”

Paldies Tev par šo vēstījumu! Ikreiz, kad aizdomājos par to, vai un kāda ir jēga publiski dalīties ar to, ko es jūtu, kā dzīvoju, ko atklāju un uzzinu, kāds pasaka paldies un citus iedrošinošus vārdus, tādējādi apliecinot, ka ir jāturpina dalīties. Un dot. Nav skaistāka un grūtāka uzdevuma par šo, ticiet man. Tiklīdz kļūsti lielākā vai mazākā mērā publisks, kļūsti atbildīgs par tiem, kurus “pieradini”. Tevi uzlūko kā paraugu, slavē un vaicā pēc padoma. Un tev aizrāda, kritizē, kaut ko pārmet un reizēm izsmej. Kopš rakstu blogu, esmu pieredzējusi pilnu spektru. Par laimi, man ir mugurkauls un sava izpratne par to, kas esmu un kas mani motivē darīt to, ko daru.

Brīvība būt pašai. Un brīvība mainīties.

Es, protams, vēlos gan iedvesmot, gan palīdzēt, taču vienlaikus katram no mums ir sava galva uz pleciem un ir atbilstoši jāizvērtē, kas no izlasītā der, kas ne. Nevēlos nevienu mācīt. Vēlos dalīties pieredzē un sajūtās – reāli piedzīvotās, izjustās, pārbaudītās lietās. Vietās. Cilvēkos. Informācijā, uz kuru man ir rezonanse, bet tāpēc tas nenozīmē, ka pasniedzu to kā vienīgo iespējamo patiesību. Mums katram ir savs ceļš. Ja lasītais rezonē, laipni lūdzu pievienoties man šajā ceļā iepretim laimīgākam sev! Ja Tavi uzskati vai dzīves redzējums atšķiras, neviens Tevi šeit nemēģinās pārliecināt par pretējo.

Viena no manas dzīves pamattēmām ir nemitīga attīstība. Kopš bloga izveides, esmu daudz sparīgāk pievērsusies gan savai fiziskajai, gan garīgajai labsajūtai – šis darbs mani uztur pastāvīgā tonusā. Un tas ir brīnišķīgi, jo pamudina uz arvien jauniem meklējumiem un eksperimentiem. Atklājumiem un atradumiem. Un tas nozīmē, ka es mainos. Mainās mani ieradumi. Varbūt pat uzskati. Esot atvērtam, dzīve nepārtraukti piespēlē iespējas izdzīvot un izzināt ko jaunu. Un visupirms jau par sevi. Viss vienmēr sākas ar paša pieredzēšanu.

Mana vērtība ir Patiesums. Īstums. Pārmaiņas – tas ir labi. Pat šūnas mūsu organismā mainās. Tas nenozīmē, ka tu kļūsti neīsts vai nodod savas vērtības. Tas nozīmē, ka tu dzīvo, turot roku uz pulsa, visautentiskākajā iespējamajā veidā, sekojot sava patiesā Es impulsiem nevis tam, ko paģēr vai propogandē sabiedrība (tai skaitā draugu loks, ģimene, kolēģi un tamlīdzīgi).

Mans ceļš šobrīd man sniedz gandarījumu un, ticiet man, tā nav bijis vienmēr. Pat, ja vēl neesmu pieredzējusi un piedzīvojusi visu, par ko sapņoju. Laime nav galamērķis, laime ir process. Katru dienu, soli pa solim, metru pa metram, vienkārši ejot pa dzīves ceļu un neiespringstot uz to, ka labi būs tad, kad visbeidzot nokļūšu tajā skaistajā pasaku pilsētā aiz trejdeviņiem kalniem. Man tepat ir labi – jau, kāpjot augšā vai ripojot lejā no tā trejdeviņā kalna.

Patiess prieks par katru no jums, kas šeit atrod ko sev noderīgu. Paldies par impulsiem – tie vienmēr ir abpusēji! 

Ieraksts no bloga arhīva