Grāmatas ievadā atklāj, ka atbildes atnāca, pateicoties meditācijai, turklāt bez jebkādas iepriekšējas pieredzes, izpratnes un tehnikas. Tu vienkārši ļāvies, līdz pieredzēji, kā pats saki, mistisku pieredzi, kas pavēra durvis uz pilnīgi citu apziņas līmeni. Ko tas nozīmē? Kā Tu šobrīd raugies uz pasauli un tajā notiekošo?

Jā, tā bija. Vari iztēloties, ka brauc ar laivu pa upi, bet esi absolūti nomaldījies. Ēst gribas. Dzert gribas. Un pamazām sāk iestāties panika, jo esi maldījies gadiem ilgi. Ar paša spēkiem centies atrast ceļu, bet nekādi neizdodas. Un tad ķeries pie pēdējā salmiņa – aizver acis, no sirds pasaki, ka vēlies palīdzību, ka vēlies dzīvot, vēlies ieraudzīt gaismu… Un vienkārši uzticies procesam, kas notiks tālāk. Neko nekritizē! Nenosodi! Nepieprasi ar varu! Lai arī cik ilgu laiku tas prasīs, esi pacietīgs! Esi pazemīgs dzīves priekšā! 

Un vējš sāks virzīt laivu, bet ne uzreiz uz krastu. Sākumā būs jāpiestāj pāris pieturās. Pieturās, kurās būs jāieskatās acīs visām savām bailēm. Visām savām uzkrātajām dusmām. Jāizmet no laivas viss liekais, kas saēd no iekšienes. Un, kad visas pieturas ir izbraukātas, pienāk pēdējā. Ūdenskritums, zem kura nokļūstot tu uz mirkli absolūti pazaudē savu ''Es''. Tu neesi nekas, bet vienlaikus jūties, ka esi viss. Tas ir kā nokļūt zem mīlestības lietus. Augstākā laimes izjūta, kādu jebkad dzīvē esmu pieredzējis. Lielākā mīlestība starp diviem cilvēkiem tam nestāv pat tuvu. Zosāda uzmetas, to sakot. To nav iespējams aprakstīt. To var katrs tikai individuāli pieredzēt, kad pienāk tam laiks. 

Pēc šīs pieredzes atgriezos… citādāks. Redzēju tālāk un plašāk. Sāku izjust intuitīvas domas, kas ik pa laikam atceļoja pie manis ar informāciju, ko iepriekš nezināju. Tas pirms tam noteikti nebija manā interešu lokā. Nebija par to nekas lasīts. Kaut kā es to vienkārši zināju. Gluži kā lejupielādēt internetā failu, un tas ir tavā datubāzē. Vēlāk daudzām lietām gluži nejauši guvu apstiprinājumu no citiem avotiem. Tas notiek vēl joprojām. Necenšos to pārāk analizēt – vienkārši ļaujos. Uztveru kā dāvanu, ar kuru man jādalās. Tāpēc arī sāku rakstīt par dažādām tēmām ar mērķi palīdzēt cilvēkiem kaut mazliet labāk sevi saprast. Saprast savu iekšējo pasauli un nebēgt no tās. Jo no tās nevar aizbēgt. Jo ilgāk bēgsi, jo grūtāk būs pēc tam no šī purva izbrist.
 
Šobrīd redzu, ka pasaulē daudziem notiek lielas iekšējas pārmaiņas. Dzīve liek pacelt personīgās vibrācijas, un tas nozīmē, ka nākas atvadīties no visa, kas šīs vibrācijas pazemina. Toksiskas attiecības, degradējoša draugu vide, neveselīgi ēšanas paradumi, negatīvs skatījums uz dzīvi – tas viss to veido. Jau kādu laiku ir iesācies posms, kad liela daļa cilvēku ir ceļā uz labāku sevis versiju. Un tas mani dara iekšēji laimīgu. Jo nav nekas labāks par būšanu starp gaišiem cilvēkiem.

Mūsdienu cilvēks ir ļoti trauksmains, un arvien vairāk līdzcilvēku atklāti runā par savu cīņu ar depresiju. Dziļā depresijā esošam parasti nepalīdz atziņa, ka katrs pats veidojam savu dzīvi un izvēlamies savu attieksmi pret notiekošo. Kā šādā brīdī palīdzēt sev sākt rāpties no bedres laukā? 

Runājot par depresiju, visus nevar likt vienā katlā. Kas palīdz vienam, būs galīgi garām otram. Ja bedre jau ir pārāk dziļa un cilvēks ir sapratis, ka nav spējīgs pats ar to tikt galā, ir jāpārkāpj pāri savam lepnumam un jāsāk par to ar kādu runāt. Jāsaprot, ka ir izveidojies milzīgs sprosts, kas traucē strautam plūst. Ja šis sprosts netiks noņemts, tu noslīksi. Tieši tik vienkārši. Ja runājam vispārīgi, ir nepieciešams atrast uzticamu cilvēku, intuitīvi sajūtot, kurš tas ir, kas prot uzdot pareizos jautājumus un aizrakties līdz saknei - kas ir sācis veidot šo sprostu. 

Depresija jau kādu laiku visā pasaulē skar ārkārtīgi daudzus. Dziļākajos dzīves līmeņos tas ir aicinājums cilvēkam apstāties. Pārstāt bēgt no sevis. No saviem pagātnes notikumiem, traumām un pārdzīvojumiem. Tas ir aicinājums izzināt šos dzīves tumšos tuneļus. Tas ir aicinājums nomest veco čaulu, lai tevī varētu ieplūst jauna līmeņa enerģijas. Jā, tas ir bailīgi. Tas sāp. Bet no tā nevar paslēpties. To var tikai atlikt. Bet – cik ilgi? Ir jāatrod drosme sev pateikt – jā, esmu sāpju un aizvainojumu piepildīts, bet ir pienācis laiks ielaist sevī dziednieciskās enerģijas, kuras tā vien gaida tavu uzaicinājumu. Jāpieņem lēmums kāpt ārā no šīs bedres, un roka pastiepsies. Atliek tikai to pieņemt.

Pirmo dziļāko izpratni par to, kā kļūt par vērotāju un neidentificēties ar savu prātu, smēlos Ekharta Tolles grāmatā “Tagadnes spēks”. Tā palīdzēja man apzināties, ka lielā mērā just vai nejust ciešanas ir manis pašas izvēle. Kas Tev ikdienā palīdz noturēties tīrā apziņas stāvoklī jeb ieņemt vērotāja lomu? 

Man ir milzīgs prieks, ka ir tāds Ekharts Tolle, kurš par šo visu runā pasaules līmenī. Atbildot uz jautājumu – prakse. Nav maģiskās formulas. Tas vienkārši ir jāpraktizē. Sākumā visa mana prakse bija standarta meditācija - sēdi ar acīm ciet un vēro elpu. Ja ir dziļa iekšēja tumsa un vēlme sakārtot sevi, domāju, ka tas ir ātrākais ceļš, lai sakārtotu lielos plauktus, kuri ir sagāzušies. Vēlāk to var praktizēt ikdienā, vienkārši ik pa laikam apzināti elpojot. 

Man patīk doties dabā, staigāt un vienkārši tur būt. Nevis domāt par to, ka apkārt ir koki un jūra. Kad sāc nomaldīties domās (un tā tas būs ļoti bieži), atkal koncentrējies uz elpu. Problēma ir tajā, ka viss ir pārāk vienkārši, un prāts šo procesu cenšas sarežģīt. Taču – jo iekšēji lielāka kārtība un harmonija, jo vieglāk ir dabiski un bez piepūles būt šeit un tagad. 

Piedošana - tik svarīga, bet, ai, tik grūta! Kā piedot un atbrīvoties no pagātnes aizvainojuma un dusmām? Ar prātu bieži visu saprotam, bet palaist vaļā neizdodas. Kur slēpjas klupšanas akmens?

Jā, šī ir viena no smagākajām dzīves tēmām. Turēt aizvainojumu sevī - tā ir lēnākā pašnāvība, kas eksistē uz šīs pasaules. Pat saprotot to, cilvēks nevar tā vienkārši ņemt un piedot, vai ne? Klupšanas akmens ir tajā, ka cilvēka ego automātiski uzskata - man ir jāatzīst, ka otrs ir rīkojies pareizi. Respektīvi, viņš mani sāpināja, un man vienkārši jāpiedod. Kā tad tā? Nekā nebūs! 

Lai spētu patiesi piedot, ir jāveicina sevī dziļāka izpratne par to, ka mēs katrs šeit izejam savu mācību ciklu. Ir jānonāk līdz apziņai un sapratnei, ka mēs visi šeit kļūdāmies. Arī es. Arī tu. Sāpinām. Nododam. Caur šo pāridarījumu viena puse gūst savu mācību, otra - savu. Piedošana nenozīmē, ka tu atzīsti, ka otrs ir rīkojies pareizi. Tas nozīmē, ka tu ielaid sevī dzīves viedumu un esi gatavs redzēt plašāk. Tu pārstāj slēpt to, ka tev sāp. Tu skaidri pasaki - man sāp. Ļoti sāp. Taču šīs pieredzes dēļ es neesmu gatavs visu mūžu staigāt ar cilpu ap kaklu, kas katru dienu sažņaudzas arvien ciešāk un ciešāk. Es neizvēlos notikumus, kas notiek ar mani šajā dzīvē, bet tā ir mana izvēle, kā es uz tiem reaģēšu. Dzīves karma katram pusdienās pasniegs to, ko viņš ir pelnījis. Un, kad tu spēsi nonākt līdz šādai dzīves izpratnei, mainot savu fokusu no aizvainojuma uz šādu skatījumu, pienāks diena, kad notiks klikšķis un tevī atnāks mazā apgaismība par aizvainojuma būtību. Pamēģini! Ko gan tu vari zaudēt?

Kas Tev deva drosmi publiski runāt par savu garīgo atmodu un drosmi dalīties savās atziņās ar citiem? Apzinājies taču, ka nāksies saskarties gan ar neticīgajiem, gan izsmiešanu. Sak', ko tu tāds jauns čalis vispār saproti no dzīves!

Cilvēks nav patiesi dzīvs, kamēr dzīvo bailēs. Kad apzinies to, kas tik ļoti vienmēr satraucas tevī par visu, ko citi par tevi padomās, dzīve kļūst mazliet interesantāka. Pēkšņi robežas ir zudušas. Es zinu, kā ir būt tumsā, un es jūtu, cik daudzi iet tam visam cauri. Gudri vīri runā, ka šobrīd garīgā atmoda notiek masveidā. Un tas ir arī tas, ko es jūtu šeit pat Latvijā. Tāpēc ļoti daudzi cilvēki izjūt rezonansi ar to, ko runāju. Viņu “radio” ir noregulēts uz tā viļņa, kurā es pārraidu informāciju.
 
Paralēli tam es pats varu turpināt augt un piedzīvot pieredzes, kādas nekad agrāk neesmu piedzīvojis. Pastiprināta uzmanība jaunam džekam – tas ir intensīvs pārbaudījums. Ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai šos enerģijas viļņus, kas nāk no apkārtējiem, novirzītu uz pareizajiem kanāliem. Uzmanība var izraisīt lielu postu, ja nespēj būt apzinātā stāvoklī un laid visu autopilotā. Es nekad neesmu sevi pozicionējis kā cilvēku, kurš uzskata, ka zina visu labāk par citiem. Ja kāds man nepiekrīt, kritizē, apšauba, tas ir absolūti normāli. Tā tam jābūt. Tā mēs augam un mācāmies viens no otra. Uzskatīt, ka tu zini visu labāk un tev ir vienīgā un galējā patiesībā, ir tumsonība un absolūtā ego vara. Ātrākais veids, kā izzināt sevi, ir caur apkārtējo pasauli.

Manu blogu lielākoties lasa sievietes, kuras izsenis bijušas atvērtākas dažādām praksēm, ezotērikai un tamlīdzīgi. Kā Tu redzi, vai vīrieši ir vienlīdz gatavi palūkoties uz pasauli ārpus ierastās loģikas rāmjiem?

Viņiem nekas cits neatliks! Nevar noliegt, ka Latvijā sievietes daudz vairāk interesējas par dažāda tipa izaugsmes un sevis izzināšanas tēmām. Vīrietim ir ļoti grūti pārkāpt tam slieksnim pāri un atzīt – es nezinu, man nav šādu zināšanu par sevi un dzīvi. Tas viņam liek justies vājam. Tā ir problēma vīrieša izaugsmei šobrīd. Sievietes ir sociālākas. Viņām patīk čupošanās sajūta, savstarpējas sarunas, diskusijas. Patīk apmeklēt seminārus, dalīties internetā ar to, kas likās noderīgs un tā tālāk. Tāpēc var likties, ka ir absolūta sieviešu dominance, bet domāju, ka tik traki nav. Daudzi dod priekšroku sevis izzināšanai vienatnē. 

Tomēr arī tad, ja kādā brīdī iestāsies kārtīgs disbalanss, kad sievietes būs krietni zinošākas, viedākas un attīstītākas par vīriešiem, vīrieši sāks mosties, jo sapratīs, ka, būdami savā attīstības līmenī, nevienai sievietei tādi nebūs vajadzīgi. Nauda vairs nav un nebūs veids, kā šajos laikos iegūt starojošas, viedas sievietes uzmanību. Vajadzēs ko vairāk. Un, ja vīrietis vairs nespēj iekarot sievieti, tā ir viņa motivācija beigt degradēties un sākt augt.

Sieviete, kas strādā ar savu iekšējo izaugsmi un lolo savu sievišķo enerģiju un spēku, ir tikai viena monētas puse. Otra - arvien pieaugošā emancipācija un vīrišķīgākas sievietes, savukārt vīrieši vairs nelabprāt uzņemas atbildību. Pieredzam ļoti augstu laulību šķiršanas skaitu, arvien vairāk bērnu uzaug uz salauztu ģimeņu drupām. No malas šķiet, ka sievietei nekas cits neatliek kā būt stiprai, jo viņai ir jāparūpējas par sevi un bērnu vai vairākiem. Kā Tu skaties uz visu šo? Kāpēc tā notiek un kā te ko varētu mainīt? 

Ja paskatāmies vēsturiski, sieviete ir tikusi apspiesta gadsimtiem. Viņas tiesības bijušas limitētas. Viss, ko dzīvē cenšamies apspiest, ir kā nostiepta atspere - nospiest līdz lejai varēsi, bet tad sekos lēciens augšup. Lielajā mērogā es to izjūtu kā sievietes iekšējo vēlmi izzināt dzīvi bez visiem rāmjiem un aizspriedumiem, kas viņai tikuši uzlikti. Sieviete alkst pēc šīs pieredzes. Protams, laimi viņa vīriešu lauciņos diez vai atradīs, jo tas neatbilst viņas būtības aicinājumam šeit uz zemes, bet viņai ir vajadzīga šī pieredze. Apmēram – nesaki man, kā ir pareizi, pati gribu pārbaudīt. Es to redzu kā ciklu, kas vienkārši ir jāiziet.

Sievietes paplašina savu kolektīvo apziņu. Lai kā daudzi vīrieši cenšas šobrīd kritizēt sievietes, tas ir bezjēdzīgi. Ir lietas, kurām vienkārši ir jānotiek, lai ilgtermiņā mēs visi izprastu cits citu labāk. Pienāks brīdis, kad stiprā sieviete būs guvusi visas sev vēlamās pieredzes un nonāks pie atziņas, ka viņa tur laimi un pilnību neatrada. Tad meklēs ceļu atpakaļ pie savas patiesās būtības. Vīrietis tikmēr visā šajā procesā pielāgosies. Sieviete vīrieti var veidot kā māla figūru - viņai tikai pašai šīs spējas sevī ir jāatver.

Sarunas noslēgumā vēlos pajautāt, kāda ir Tava ikdiena? Ar ko Tu nodarbojies? Kā atpūties un veido savas dzīves ritmu, lai dzīvotu veselīgā harmonijā?

Šobrīd liela dienas daļa paiet darbos, kas saistīti ar grāmatu. Interese par to ir negaidīti liela, un, tā kā visus procesus daru viens, tas ir laikietilpīgi. Man īsti nav vajadzīga atpūta no dzīves. Es negaidu piektdienu, lai skrietu uz vietējo krogu. Kad dari to, kas sirdij tuvs un necenties izspiest visu sulu no sevis, tu vienkārši nenogursti. Dzīve ir septiņas dienas nedēļā, nevis divas brīvdienas. 

Mana galvenā atpūta ir pastaiga un būšana dabā. Tas ir veids, kā visas baterijas uzlādējas. Ja ir labs laiks, cenšos nostaigāt vismaz 10 kilometrus dienā. Cilvēkam ir jābūt kustībā, lai justos fiziski un garīgi labi. Paralēli tam neatņemama dzīves sastāvdaļa ir meditācija. Man patīk ceļot uz vietu, kur ir absolūtā harmonija un miers. Reizēm šķiet, ka atgriežos ar kādu ziņu, kas man jānodod tālāk. To arī daru. Rakstu. Meditācija ir arī veids, kā es varu paskatīties, vai tiešām viss ir labi ar mani. Vai nav kāda sāpe. Dusmas. Naids. Aizvainojums aizķēries. Es sevi noskenēju un redzu – aha, izskatās, ka šo rajonu vajag mazliet papētīt, kaut kas tur sāk veidoties. 

Darbs ar sevi – tam ir jābūt standartam katra cilvēka praksē. 99% sava laika strādāju ar sevi, nevis citiem, bet to, protams, citi neredz. Viņiem liekas, ka ir otrādi. Es esmu ļoti vienkārša būtne. Man neko daudz nevajag, bet vienlaikus es neatsakos no tā, ko dzīve man piespēlē.

• Lai uzzinātu vairāk par grāmatu “Ieskaties sevī dziļāk” un to iegādātos, spied šeit.