Vai ir kāda lieta, no kuras Tu nekad nešķirsies, kaut tā nekalpo praktiskiem nolūkiem?

Man ir vairāki priekšmeti, kas nekalpo praktiskiem nolūkiem, bet kuri tik un tā man ir mīļi. Tā ir jābūt! Mājas nav fabrika, kur visam jābūt funkcionālam. Mīļas, sentimentālas lietas rada siltumu un mājīgumu. Protams, ja tās tiek skaisti un ar cieņu glabātas, nevis iegrūstas maisos skapja dziļumā. Man, piemēram, ir divas burvīgas māla tadžinas - trauki ar izgreznotu vāku no marokāņu virtuves. Tajās man nepatīk gatavot (īsti nesanāk!), turklāt trauki ir lieli un aizņem daudz vietas virtuvē. Mēģināju no tām atbrīvoties, ieliekot sludinājumu andelē. Taču kaut kas iekšā urdēja un nedeva mieru. Atteicu tām, kuras pieteicās, un izdzēsu sludinājumu. Sapratu, ka tadžinas man tomēr ir ļoti mīļas un ļoti patīk, pat ja nepilda savu oriģinālo funkciju. Novietoju tadžinas dzīvojamā istabā uz plaukta, kur tās grezni stāv vienas pašas plaukta vidū, un es priecājos katru reizi, kad uz tām paskatos.

Vai esi sapratusi, kāpēc cilvēki tā apaug ar lietām un nereti tik negribīgi atbrīvojas no krāmiem? Vienlaikus, kā vērtē minimālisma trendu un askētiskos mājokļus, kuros nav nekā lieka?

Cilvēki, kuri paniski baidās atbrīvoties no mantām, parasti mani nemaz neuzrunā, savukārt, ja uzrunā, tā jau ir pazīme, ka cilvēks ir noguris un meklē risinājumu. Apaugšanai ar mantām ir dziļi psiholoģisks pamatojums. Dažus iemeslus mums izdodas atlauzt vaļā, bet citi prasa psihoterapeita seansus daudzu gadu garumā. Es to iztēlojos kā plāksteri un svaigas brūces. Mantas ir šie plāksteri, ar kuriem aizlīmējam sāpes, vilšanos, bailes, vainas izjūtu. Ja cilvēks saka, ka ir gatavs plāksteri noraut, mēs varam strādāt, un ir liela iespēja, ka brūces sadzīs daudz ātrāk.

Tomēr, aizdomājos, vai drīkst šādu plāksteri noraut bez aicinājuma un brīdinājuma. Un, vai raut nost tāpēc, ka visi tā dara un modē ir minimālisms? Domāju, ka tā problēmas var padarīt tikai dziļākas. Mans darbs prasa būt gan prasīgai, gan ļoti empātiskai un pacietīgai. Nopietni apsveru iespēju apmeklēt koučinga vai psiholoģijas kursus, jo jūtu, ka kārtošana ir daudz, daudz vairāk, nekā mehāniska priekšmetu izmešana un pārbīdīšana.  

Gana bieži satieku cilvēkus, kuri izmet daudz un bez jebkādas aiztures. Katru pusgadu nes milzīgus maisus uz miskasti vai labdarībai, un tikai pērk un pērk... Arī šāda situācija nav normāla un liecina, ka kaut kas pirkšanas un patērēšanas ritenī aizgājis greizi. Labā ziņa ir tā, ka arī šo var labot, sakārtojot māju. 

Kas visbiežāk ir klupšanas akmens latviešu mājokļos, ja runājam par kārtības uzturēšanu ikdienā? Vai ir iespējams uzturēt ideālu kārtību mājās visu laiku, ne tikai pāris dienas pēc sakārtošanas?

Te varētu pieminēt, šķiet, jau par daudz vainotos Padomju laikus, kad konkrētu lietu patiešām nebija vai tās bija grūti dabūt. Bailes, ka nedabūsi, cilvēkus lika ņemt un pirkt pat tad, kad nevajag, un diemžēl šādas attieksmes paliekas saskatu joprojām. Vienlaikus Latvijā cilvēki pret jaunu lietu iegādi ir nesalīdzināmi atbildīgāki nekā, piemēram, Amerikā, kur īrēt konteinerus savu mantu uzglabāšanai ir normāla prakse. Ilgu laiku jaunu lietu iegādi Latvijā ierobežoja finansiālās iespējas.

Mūsdienās ražošana uz dabas un cilvēkresursu rēķina tiek padarīta arvien lētāka, kā rezultātā pircējam ar vidējiem ienākumiem ir vairāk lietu un apģērba, nekā agrāk. Tieši šis ir brīdis, kad apstāties un padomāt, kāpēc es pērku. Vai tiešām cena ir tikai tie eiro, ko es samaksāšu? Patiesībā cena ir daudz augstāka. Tā ietver gan dabas resursus, gan telpu mūsu mājās un, protams, to, cik kārtīgā un mierpilnā vidē dzīvosim.

Tikai tad, kad ir noticis klikšķis un pirkumi kļūst apzināti, nevis spontāni, ir iespējams runāt par paliekošu kārtību. Mājas kārtošana vienmēr sastāv no divām lielām daļām - organizēšanas un kārtības uzturēšanas. Jā, var sakārtot tā, lai to vairs nevajadzētu darīt un kārtība mājās turētos. Un tas būs gan tāpēc, ka tiek izmantota pareiza sistēma organizēšanā, gan jau pieminētā apziņas klikšķa dēļ, ko kārtošana gandrīz simtprocentīgi iedod. 

Kārtību vieglāk uzturēt mājoklī, kurā nav nekā lieka, taču visiem nav jābūt minimālistiem. Kā rīkoties, ja patīk dzīvot starp mantām, bet vienlaikus nejusties to nospiestam?

Problēma nav tajā, ka dzīvojam starp vairāk vai mazāk lietām, bet gan tajā, ka dzīvojam starp mantām, kuras negribam un kuras mums nepatīk. Ja izdodas ar intuīciju izvērtēt, kas tiešām rada prieku, siltumu, labu sajūtu, tad būs gluži vienalga, vai izlemjam paturēt vienas vai desmit bikses. Vienlaikus ir jāapzinās, ka par priekšmetiem, ko paturam, mēs maksājam ar telpu savās mājās. Tā ir cena, ko nedrīkst aizmirst.

Paturot daudz priekšmetu, maksājam ar aizkrautiem skapjiem, pilniem plauktiem, maz vietas kustībai. Ja šī cena liekas adekvāta, tad viss ir kārtībā. Galvenais ir būt godīgam pret sevi un spēt uzņemties atbildību, nevis vainot dzīvokli, kas par mazu, vai mēbeles, kas nekam neder. Godīgi pateikt - jā, es paturu šos priekšmetus, jo tas ir mans apzināts lēmums, un es zinu, ko tas man maksā.

Dana, kāda ir Tava labsajūtas formula? Kā rodi harmoniju savā ikdienā? 

Mēģinu sev atgādināt, ka nav jālepojas ar to, ka esi nežēlīgi aizņemts. Meklēju un bieži atrodu veidus, kā strādāt mazāk, bet produktīvāk. Ļoti palīdz koncentrēšanās uz konkrēto brīdi un konkrēto darbību. Kad esmu pie stūres, domāju par ceļu. Kad esmu pie datora, domāju par to, kas jāraksta. Kad esmu ar bērnu, domāju un koncentrējos tikai uz viņu. Tā sargāju sevi no pārdegšanas, kas ir bieža problēma, ja nestrādā normētu darbalaiku. Izbaudu garas pastaigas - tās man patikušas vienmēr.

Nesen atklāju karsto jogu, kas mani ir pamatīgi aizrāvusi, un tās apmeklēšanai plānoju atrast laiku arī turpmāk. Man pieder izteikti maz kosmētisko līdzekļu, mājās nelietoju ne maskas, ne skrubjus, toties reizi mēnesī jau gadiem eju pie kolosālas kosmetoloģes, kura palutina labāk, nekā es pati jebkad varētu. Daudz labprātāk izvēlos palutināt sevi ar masāžu vai sejas procedūru, nekā nopirkt jaunus priekšmetus. Lai gan, protams, arī tiem vieta manā dzīvē atrodas.

Priecājos par labas kvalitātes apģērbu un aksesuāriem, un bieži šos pirkumus plānoju nedēļām vai mēnešiem ilgi, lai zinātu, ka tas būs tieši tas, kas vajadzīgs. Bet pāri visam - mīlestība un iecietība! Ne tikai pret savējiem, bet pret cilvēkiem un visu dzīvo kopumā.