Savu pirmo grāmatu raksturoji kā radošu izaicinājumu, nevis sapņa piepildījumu. Vai otrā ir likumsakarīgs turpinājums? Ar kādu mērķi radīji šoreiz?

Esmu žurnāliste, jau divdesmit gadus strādāju drukātajos medijos. Un pirms diviem gadiem, kad gaidīju savu dēliņu, konstatēju, ka ir ļoti daudz pretrunīgas informācijas, kas saistīta ar grūtniecību, dzemdībām un bērnu audzināšanu. Faktiski jaunās māmiņas dzīvo nemitīgā stresā, jo šķiet, ka visu laiku kaut ko dari nepareizi. Ezotorētiskā literatūra, zinātniskie pētījumi, kas atkal un atkal kaut ko pierāda... Kā visā orientēties? Kā teica Imants Ziedonis: “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.” Man pašai ļoti palīdzēja kāda vieda psihoterapeite, kura pateica: “Katra mamma vislabāk zina, kas ir vajadzīgs viņas bērnam. Jā, arī tad, ja viņai tas ir pirmais bērns.”

Veidojot jauno grāmatu, man ļoti gribējās iedvesmot mammas noticēt pašām sev, jo informācijas spiediens ir milzīgs. Un tāpēc grāmatas formāts ir tāds, ka tajā ir apkopoti divpadsmit dažādi mammu stāsti, kas ļauj uzskatāmi ieraudzīt, ka nav vienas pareizās formulas, kādai jābūt labai mammai. Mums katrai pašai ir jāveido šī formula. Un vēl man ļoti gribējās runāt atklāti par to, kādas pārmaiņas atnes jaunā pieredze, kļūstot par mammu. Šodienas pasaulē mēs ļoti daudz dzīvojam skaistās bildēs un tāpēc tā realitāte var nobiedēt. Grāmatas varones ļoti atklāti stāsta par to, kā mainās emocionālā pasaule līdz ar bērniņa piedzimšanu, kas notiek ar pāra attiecībām, kas notiek ikdienā, kādi lēmumi ir jāpieņem, lai jaunā dzīve kļūtu harmoniska.  

Kas mainījās Tevī kā sievietē, kad kļuvi par mammu? Vai vari pavisam godīgi atzīt, ka kaut ko jūties arī zaudējusi, vai tomēr viss ir brīnišķīgi un saskati tikai ieguvumus?

Es teiktu, ka tā ir transformācija. Vecā dzīve ir jāatlaiž. Tas nav viegli, ja bērniņš piedzimst 36 gados. Esmu tik daudzus gadus dzīvojusi tikai sev! Un tad pēkšņi pasaule sašaurinās vienā mazā kamoliņā, kas uzticēts kā lielākais dārgums. Ko tad te var zaudēt? Tikai savu egoismu. Esmu atteikusi ielūgumus uz foršiem pasākumiem, neesmu aizbraukusi tālos ceļojumos... Bet, zini, nav žēl. Tiešām. Kas manī ir mainījies? Noteikti esmu kļuvusi emocionālāka un atbildīgāka.