Ēšanas traucējumi nereti asociējas tikai ar anoreksiju un bulīmiju. Vai tomēr aiz šiem diviem vārdiem neslēpjas kas vairāk? Kā ar ortoreksiju? Vai pārspīlēti veselīga ēšana ir slimīga? 

Ir daudz un dažādu ēšanas traucējumu. Arī ortoreksija ir nopietns traucējums. Pētījumi rāda, ka, pārlieku nododoties “tīrai” un “veselīgai” ēšanai, sievietēm pazūd mēnešreizes, bet vīrieši zaudē dzimumtieksmi un spēju guļamistabā. Manuprāt, jebkāda pārspīlēta koncentrēšanās uz ēdienu ir neveselīga. Ja došanās vakariņās ar draugiem kļūst problemātiska, jo vienīgais, par ko spēj domāt, ir tas, vai tur būs tev piemērots ēdiens, un rezultātā pārstāj iziet no mājas, nododies tikai savai “veselīgajai” ēšanai, tad tā ir problēma, kas steidzami jārisina. 

Uzdod sev jautājumu: “Kāpēc man tas ir tik svarīgi?”. Nereti, kontrolējot apēstā ēdiena daudzumu, neēdot vai pārēdoties un izvemjot ēdienu, mēs tiecamies pēc kaut kā cita. Piemēram, pēc kontroles dzīvē, pēc sāpju remdināšanas, jo, ja es koncentrējos tikai uz šo vienu lietu – ēdienu, man neatliek laika raizēties par ko citu. Par šo tēmu es varētu stāstīt daudz un dikti. Jānāk pie manis uz konsultāciju!

Kā mēs varam izvērtēt savas attiecības ar ēdienu un saprast, vai tās ir veselīgas, vai tomēr ne? Vai to palīdz noteikt kāds tests, saruna ar speciālistu, vai dažkārt varbūt pietiek ar paša sajūtām?

Dažkārt pamanām paši, citkārt liek pamanīt apkārtējie. Ja jūti, ka uzturs tavā dzīvē sāk ieņemt pārāk lielu lomu, ka vairs nespēj koncentrēties darbam, ģimenei vai atpūtai, ir vērtīgi aprunāties ar speciālistu. Uzturam nevajadzētu nemitīgi aizņemt mūsu prātu. Ja uzturs sāk kontrolēt tavu dzīvi, tas vairs nav normāli. Piemēram, es par ēdienu šobrīd domāju reizi nedēļā, iepērkot produktus nākamajai nedēļai, kā arī 10-30 minūtes pirms ēdienreizes, kad izlemju, ko, no ledusskapī esošā, pagatavot. Atceroties, kā bija agrāk, saprotu, cik patīkami ir nedomāt par ēdienu visu laiku. Ir laiks un telpa radošām idejām, izaugsmei, priekam un mieram. 

Kas visbiežāk izraisa dažādus ēšanas traucējumus? 

Ēšanas traucējumu cēloņi ir psiholoģiski. Pat, ja cilvēks vēlas zaudēt svaru, un tādējādi attīstās ēšanas traucējums, ir jāsaprot, kāpēc vēlēšanās zaudēt svaru bija tik spēcīga. Piemēram, meitene ir nedaudz apaļāka nekā pārējie bērni klasē. Viņai ir maz draugu, kāds riebeklis viņu apsaukā par apaļīgu, viņa jūtas vientuļa. Viņa redz, ka tievās meitenes neapsaukā un viņām ir vairāk draugu. Papildus tam žurnālā vai sociālajos medijos redz smaidīgas, līksmas, slaidas modeles, jautri pavadām laiku draugu pulkā pludmalē. Palēnām apaļīgajai meitenītei rodas pārliecība, ka viņu pieņemtu un ar viņu draudzētos, ja viņa būtu tievāka. 

Vēlme izskatīties kā modelei, nav vadošā motivācija tievēšanai. Motivācija ir būt mīlētai, pieņemtai. Tas ir visu cilvēku visspēcīgākais dzinulis. Tas nāk no aizvēsturiskiem laikiem, kad cilvēki medīja iztiku baros. Tajā laikā cilvēks nevarēja izdzīvot viens pats, bija jāiekļaujas barā, lai izdzīvotu. Mūsdienās tu vari paēst un nodrošināt jumtu virs galvas, esot viens, bet laimīgs tāds cilvēks joprojām nav. Mēs esam bara dzīvnieki. Mums patīk, ir jauki un omulīgi, ja apkārt ir draugi, ģimene. Bars rada drošības sajūtu. 

Ja mazai, apaļīgai meitenītei šķiet, ka viņu izslēdz no bara, ieslēdzas eksistenciālas bailes, un viņa visiem spēkiem cenšas tās novērst. Tā attīstās ēšanas traucējums. Tas ir tikai viens piemērs. Ēšanas traucējumiem ir neskaitāmi iemesli. Ne jau visas apaļīgās ir nelaimīgas un nepieņemtas, un ne jau visas tievās, garās ir laimīgas. Ēšanas traucējumi ir ģenētika – rakstura iezīmes, temperaments, jūtīgums. Arī vides ietekme nosaka, kā šīs rakstura iezīmes iedarbosies, reaģēs. 

Visizplatītākie ēšanas traucējumi ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem, kā arī vēlāk dzīvē – ap 50 un sievietēm menopauzes laikā. Šajos vecumposmos dzīvē norit intensīvas pārmaiņas, kas nereti ir satraucošas un var šķist nekontrolējamas. 

Mēs domājam, ka ēšanas traucējumi skar galvenokārt sievietes, taču cieš arī vīrieši. 

Protams, arī vīrieši slimo ar visa veida ēšanas traucējumiem. Strādājot ēšanas traucējumu klīnikās Londonā, pieredzēju, ka katrs desmitais pacients bija vīrietis. Brīnišķīgi, jaudīgi džeki! Taču arī tādiem puišiem ir pārdzīvojumi, un to risināšanai tie izraugās tik neveselīgu taktiku kā ēšanas traucējumi.

Statistika liecina, ka ēšanas traucējumu izplatība pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir strauji pieaugusi. Visā pasaulē ar ēšanas traucējumiem saskārušies vairāk kā 70 miljoni cilvēku. Diemžēl, anoreksija ir visnāvējošākais, psihiatriskais ēšanas traucējums. Tāpēc ar ēšanas traucējumu izpēti un risināšanu ir nopietni jāstrādā!

Kas ir visgrūtākais, ārstējot ēšanas traucējumus? Kā attiecībā uz pacientiem, tā arī uz viņu vecākiem, citiem līdzcilvēkiem un sabiedrību kopumā?

Visizaicinošākais darbā ar klientiem, kuriem ir ēšanas traucējumi, ir slimības specifiskā daba. Šie cilvēki bieži vien pat neapzinās, ka ir slimi. Un tie nedaudzie, kuri apzinās, ka slimība traucē normāli dzīvot, no slimības atsakās nelabprāt. Anoreksijas pacientiem šī iezīme ir īpaši spēcīga. To var izskaidrot ar sarežģītiem psiholoģiskajiem mehānismiem, kas ir slimības pamatā. 

Strādājot ēšanas traucējumu klīnikā, redzēju, cik ļoti slimība ietekmē ģimenes, vecākus, aprūpētājus. Atceros, ka pēc pirmās nedēļas klīnikā, zvanīju mammai un izteicu nožēlu par to, kas viņai savulaik ir bijis jāpārcieš manis dēļ. Savā koučinga praksē esmu izveidojusi pakalpojumu, kurā sniedzu atbalstu arī ēšanas traucējumu skarto klientu vecākiem, ģimenēm un aprūpētājiem. Viņiem atbalsts un palīdzība ir nepieciešama tikpat ļoti kā pašam slimniekam.

Netflix noskatījos filmu "To the Bone" ar Lily Collins galvenajā lomā. Vai filma objektīvi un patiesi attaino ēšanas traucējumus? Šim kinodarbam veltīti arī kritiski vārdi, proti, filma pārāk slavinot anoreksiju. 

Šo filmu noskatījos, tiklīdz tā kļuva pieejama. Neko daudz neatceros, tāpēc vērtēju kā neizteiksmīgu un nevērtīgu. Atceros, toreiz nodomāju: “Kas tieši šeit tika pateikts par ēšanas traucējumiem?”. Iespējams, iespaidu trūkums liecina par to, ka filmā netika attēlots tas, cik anoreksija ir smaga, nopietna un dzīvībai bīstama saslimšana.

Ja māksla un sabiedrība atklāti runās par šo problēmu, vai tas palīdzēs cilvēkiem, kuri cieš no ēšanas traucējumiem – mazinās stigmu, palīdzēs kļūt atklātākiem, meklēt un lūgt palīdzību? 

Vajag runāt atklāti, kliedēt novecojušos priekštatus, bet tad ir jārunā pēc pilnas programmas. Tas, ko es esmu piedzīvojusi personīgi un redzējusi paziņu vidū, kā arī ēšanas traucējumu slimnīcās, ir šausmas. Anoreksija ir izmisums, tumsa un mocības. Tā nav nekāda “tievas meitenītes omulīgā, spīdīgā dzīvīte”. Dzīve ar anoreksiju ir nemitīga trauksme, izmisums, depresivitāte, kam nereti klātesošas ir domas par pašnāvību, jo tā dzīvot ir neciešami.

Kā rīkoties, ja cilvēks pats apzinās, ka viņam ir ēšanas traucējumi, taču nespēj spert pirmo soli ceļā pēc palīdzības? Kas traucē un kavē meklēt un lūgt palīdzību un atbalstu? 

Palīdzību meklēt traucē aizspriedumi un bailes, ka nesapratīs, kritizēs un vienkārši “liks apēst burgeru”. Vieglāk būs vērsties pie speciālista, kurš pats ir saskāries ar ēšanas traucējumiem. Tas rada sajūtu, ka tevi saprot no pusvārda un nevērtēs caur aizspriedumu prizmu. Otrkārt, tas ir reāls piemērs, ka atveseļoties IR IESPĒJAMS.
 
Tieši šis aspekts mani atšķīra no citiem terapeitiem ēšanas traucējumu klīnikā. Pacienti bieži teica: “Tā, kā tu mani saproti, mani nesaprot neviens.” Un tā ir taisnība. Ēšanas traucējumus ir ļoti grūti izprast, ja pats neesi tos pārcietis. Saviem klientiem sniedzu drošības un atbalsta sajūtu. Vispirms strādājam ar prātu un emocijām. Kad prāts ir mierīgs un vesels, ēšana padodas dabiski, mierīgi un patīkami. Manī ir visdziļākā empātija pret ikvienu, kurš cīnās ar ēšanas traucējumiem. Raksti man!

Kā var saņemt Tavu konsultāciju? Kā notiek terapija, ja kliente atrodas Latvijā, bet Tu esi Londonā?

Pat esot Londonā un strādājot ar klientiem, kas dzīvo te, mēs netiekamies, bet strādājam video konsultācijās izmantojot Skype, Zoom, Facetime un tamlīdzīgas sakaru iespējas. Koučings šādā ziņā ir ļoti ērts. Tieši tāpat notiek darbs ar latviešiem. 

Es piedāvāju divas programmas, kuras var aplūkot manā mājaslapā sadaļā Eating Disorder Recovery Coaching. (Atvainojos tautiešiem, ka mājaslapa pagaidām ir tikai angļu valodā. Versija latviešu valodā ir procesā.) Principā katram klientam izveidoju individuāli piemērotu ieteikumu programmu. Un tad mēs strādājam – sazvanāmies, runājam, risinām, uzlabojam, veidojam. Viss ir izdarāms – pakāpeniski un mierīgi!
 
Interesanti ir tas, cik ļoti dzīve kļūst vieglāka, ja kāds tevi uzklausa, iedrošina un tur pie vārda. Uzsākot savu biznesu, biju uztraukusies par lielo darba apjomu un nesapratu, no kura gala sākt. Man pašai piedāvāja biznesa koučingu. Reizi nedēļā sazvanāmies, un mans koučs jeb izaugsmes treneris palīdz man saprast labākās taktikas un virzienus, kā strādāt. Mēs vienojamies par mērķiem, kas man ir jāizpilda līdz nākamajai sarunai. Ir sajūta, ka liela atbildības nasta ir novēlusies no pleciem, un virzība uz mērķiem notiek daudz straujāk.

Tavs darbs ir emocionāli grūts. Kas šobrīd sniedz vislielāko gandarījumu pašas dzīvē? 

Vīrs, priecīga ģimene, ģimenes kaķi un suņi. Kad man izdodas pārvarēt savas bailes, izkāpt no komforta zonas un paveikt kaut ko jaunu, pārvarēt sevi. Kad klienti stāsta, kā viņu dzīves ir uzlabojusies pēc konsultācijām pie manis. Iet dabā! Daba ir kaut kas maģisks. Par to mums vajadzētu vēl vienu atsevišķu sarunu.

Es tomēr nevaru nepajautāt, kas Tev vislabāk garšo?

Siers! Ledusskapī vienmēr ir siera šķēlītes, es tās uzgraužu starp ēdienreizēm. Manas ēdienreizes ir vienkāršas: graudaugi (rīsi vai kvinoja), proteīns (zivis, soja vai olas), dažādi dārzeņi un zaļumi. Pievienoju sviestu, sāli un gatavs! Bieži, pēc ēdienreizes, kārojas nelielu desertu. Tad uzgraužu cepumu pie pēcpusdienas kafijas tases. Vīna glāze, šad un tad, ir brīnišķīgi. Un siers. Mmm… (Smaida).